Atpakaļ realitātē

Solīju sev, ka jāpiever Meksikas sadaļa (uz atgriešanos). Pagājuši gandrīz trīs mēneši, un beidzot esmu atradusi brītiņu, lai apsēstos un izklāstītu savas domas un sajūtas uz virtuālā papīra. (Un starp citu, ne reizi vien esmu pati pārlasījusi sava bloga dažus ierakstus, diezgan interesanti; it sevišķi atceroties to, kā es jutos tajā brīdī, kad to rakstīju un biju pasaules otrā malā).

Tātad- kā ir būt atpakaļ?-

Patīkami. Tāda miera sajūta. Kāds man bija prieks satikt visus draugus, un pasmaidīt, redzot viņu nesapratni, kāpēc es mīļoju un bučoju visus…

Viennozīmīgi, Eiropa ir vieta, kur es vēlos dzīvot, lai gan tas nenozīmē, ka tuvākajos gados es nevēlos vēl pablandītos pa pasauli.

Ko es domāju par Meksiku?

Pietrūkst.. ne tā, ka es gribētu tagad un tūlīt doties atpakaļ un palikt tur n-tos mēnešus, bet aizbraukt uz kādu mēnesi, satikt foršos latviešus, meksikāņus un kolumbiešus, ieēst kārtīgu čili un augļu devu, mazliet tequilu… un izbaudīt nepiespiesto atmosfēru, dažādību, pludmali un sauli, ar pinya colada kokteili pie sāna… izkustēties salsas ritmos… jā, to gan es varētu un gribētu! Tajā valstī ir kaut kas vilinošs, kas nemanot pielavās un nelaiž vaļā..

Ko esmu atvedusi no Meksikas?

-faktu, ka leduskapī man stāv čili pasta, vienā plauktā čili pipari pirkti Austrijā, otrā plauktā čili no Meksikas, ko biju aizmirsusi Latvijā, bet tagad tie nogādāti pie manis…

-kad Evai ir uzdevums likt mūziku, 2/3 no dziesmās būs spāniski.. un ja citi domās- hmm; tad es nemaz nepamanīšu, ka kaut kas ir savādāk, kā mēs esam pieraduši.

-spāņu valodas stundas izbaudu- nav vairs 1.gada sajūtas, ka ne vienmēr var izteikties vai saprast, ko skolotāja vēlas. Ar Spānijas spāņiem ir kā ir.. reizēm neuztveru viņu akcentu, un tad es saku: Que dijiste?? Ko tu teici?? Starp citu… vienā no pirmajām spāņu valodas stundām pasniedzēja man jautā: “Tu esi no Barselonas??” Es saku- nēeee… viņa saka” “pura catalunya”! Tīra katalāniete, man esot 100% Barselonas akcents, kaut es ne reizi (pagaidām) neesmu tur bijusi.

-pieredzi- gan dzīves, gan darba.. ne visur lietas notiek, kā mēs esam pieraduši. Ir cilvēki, kam materiālās vērtības nenozīmē neko.. ir cilvēki, kam izaugsme ir nesvarīga. ir cilvēki, ka sapņo par Eiropa,kā par laimes zemi.. ir cilvēki, kas nesaprot, kā Latvija nav Lihtenšteina, vai Lietuva.. ir cilvēki, kas darīs visu, lai nesavtīgi palīdzētu… tik daudz un dažādi… un nav lielāku savas valsts patriotu kā meksikāņu…

-un protams, daudz, daudz foto, stāstu un atmiņu, tā kā nebrīnies, ja kādreiz mūsu sarunas laikā, es saku: jā, un Meksikā….

Un priekš Tevis:

Pagatavo enchiladas! Rimi ir stendiņš ar kaut ko līdzīgu Meksikas izstrādājumiem, tātad paņem tortillas (iesaku mazākā izmēra), nopērc vistu, avokado, sīpolu, tomātu (labāk jau zaļos tomātus, bet visticamāk, ka tie būs sarkanie), sieru un čili… Sākam!

1. Sagriez smalki avokado, sīpolu, sarīvē sieru, sagriez tomātus
2. pasautē tomātus, pieliec čili, mazliet sīpolu.. pasautē, sablenderē. Salsa gatava.
3. Sagriez vistas fileju smalki, apcep, tā lai ir mīksta.
4. Saplūkā vistu vēl smalkāk
5. paņem tortillu, ieliec iekšā vistu, sieru, avokado, pārloki uz pusēm
6. aplej ar salsu (daudz), uzliec pa virsu vēl sieru, avokado, kādu sīpolu riņķīti…
7. un vai nu mikroviļņu krāsnī, vai labāk cepeškrāsnī, lai viss vēl kopā pasildās…
8. MMMM! Šādi izskatīsies, ja liksi cepamtraukā vairākas sarullētas tortillas ar pildījumu:

Un tad lai padzertos:agua de pepino jeb gurķu ūens: 2 gurķi, 4 laimi (vai 2 citroni), mazliet cukurs, ja vēlme, un ūdens. (dekorējumam kādu piparmētru lapiņu)

Nomizo gurķus, izgriez sēklu daļu, sablenderē ar laimiem (to sulu) un mazliet cukura, atjauc visu ar ūdeni un atkal labi sablenderē. Ļoti atsvaidzinoši! Approvecho!

Un tad, lai skan:

Ikvienam, kam ir iespēja doties iepazīt kādu citu zemi, noteikti, noteikti iesaku!!! Viens ir skaidrs: cilvēks pieaug, mainās, un, manuprāt, kļūst iecietīgāks pret atšķirībām, atvērtāks pret pasauli un nezināmo!

Un jā, reizēm neticās, ka es biju gandrīz 8 mēnēšus tur, tālu prom, Meksikā…

Peedeejaas stundas ofisaa

Ceturtdiena, 26.augusts. Esmu atnaakusi uz darbu nokaartot aiz sevis visu, atvadiities. Sarakstiit riiciibas plaanu 6dienai, jo ielidoju tik 16:30 un 21:00 iet valjaa Tequila Shock party!!! Gaidu, kad koleegis aizies uz banku un samainiis manus peso uz EUR, jo, mainot kaa kompaanija, bus izdevigaks kurss.

Esmu super prieciiga, un tomer ari mazliet skumji (bet tikai mazliet, jo 7+ menesi ir pietiekami, lai izdzivotu un izbauditu, un veletos atgriezties vel- lai pacelotu). Meksika ir tik fascineejosa valsts- daba, kultuura, cilveeki, eedieni, kraasas... viss. Ikviens seit var atrast kaut ko sev. Vakar taksists man saka- Tu izskaties tik laimiiga seit. Es saku- Jaa,esmu, bet arii peec 2 dienam dodos uz majam. Bet vinam taisniba- seit nevar nesmaidit un nebaudit dziivi.

Es pat nevaru iedomaaties kaa ir buut atkal maajas. Saakumaa bija kultuurshoks sheit- tagad taa pierasts, ka viss, kas notiek, skiet normaals. Es iedomajos Kremsas (Austrijaa, kur studeeju) ielinas svetdienas.. Klusums, tuksums. Cilveki ir savas majas, veikali visi sleegti. Miers. Meksika- visi saposhaas, iet ielaas, skan muuzika, ielaas darbojas klauni, skatiitaaju aplausu pavadiiti, uz katra stuura paardod jebko- saakot no meksikaanu eedieniem, beidzot ar Ziemassveetku rotajumiem. Taa teikt- Meksikaa dziive notiek uz ielaam.

(Ir jau 11:15, asistents joprojaam nav devies uz bankas pusi... Luuk, Meksika. Kaut arii teicu, ka es labprat dotos prom jau ap 12. Izskatas, ka aizkaveshos ofisaa.)

Veel es domaju, ko darit ar blogu. Pielauju, ka, esot Latvija, ierakstisu pedejos augusta piedzivojumus, kam nav sanacis lidz laika sim, par to kaa bus noritejuusi ballite, kaadas sajuutas.. un tad..pievert Meksikas nodalu (aizveert nee, jo es seit atgrieziisos, lai iepazitu vairak- tik jasapelna naudina un jaatrod kaads menesis briivs:) ). Varbut veertu valaa jaunu nodalu, kur rakstitu par vis kaut ko, iespejams ne tik biezi.. bet tomer, ja nu gadisies kads iipashs piedzivojums vai domu grauds! :D redzeesim!

(Tikko pajautaju Gustavo, cikos vins dosies uz banku,sakot ka es ta ka pirms pusdienam veelos doties.. Tad nu vins aizgaaja. Prieksnoteikums veiksmigai sadarbibai Meksika- atgadini tik ilgi, kamer sak dariit. :) )

OK, laiks sakartot savu darba vietu. Ceru vel nokert sauliiti, paest kartigas meksikanu pusdienas. Vakaraa satikt gan Katy, gan manu forso meksikanu-latviesu pariti :) sagaidit brinumu, ka manas somas peksni sver tik, cik vajag... nedaudz pagulet.. un tad kolegis mani ved uz lidostu. Puebla-Hjustona-Amsterdama- Riga. Ta ka man kads ir nokopejis vienas bankas kartes datus, ta ir blokeeta.. un nevaresu nopirkt internetu lidostaa...

nu ko, chicos!!! tiekamies 6dien!!! nevaru sagaidit!!! Suutu sauliiti no Meksikas!

Mehiko; pases foto- pilnā augumā?!

 

6dienas rīts, plkst. 6:00. Cēlos, lai dotos uz Meksikas galvaspilsētu Mehiko (šeit saukta  par D. F., kas ir saīsinājums no Districto Federal). Vienīgais, ko zināju par Mehiko pirms došanās, ka tā ir milzīga- viena no pasaules lielakākajam pilsētām- metropolitēna zonā dzīvo vairāk kā 21 miljons cilvēku, kā ari pēc saražotā produkta Mehiko ir 5.ražīgākā pilsēta pasaulē. Ko vēl? Jā, lai uzmanos… esot ļoti bīstami. Un neesot nekā īpaša. Lai vai kā- tik tuvu no manis (2h brauciens autobusā), ka ja reiz esmu Meksikā, ir jāredz arī Mehiko.

 

Autoostā mani sagaidīja Vineta ar savu meksikāņu puisi Rubenu.Ļoti labi, ja es būtu tikai ar Vinetu, tad pirmkārt, mums būtu jalauza galva kur un kā tikt, kā arī jāuzmanās daudz vairāk. Mazliet par maniem iespaidiem:

• metro ir pārbāzts. Sieviešu drošības dēļ ir iedalītas divas zonas- sieviešu iekāpšana (un atsevišķa vieta arī pašā transportlīdzeklī) un jauktā (sievietes un vīrieši). Tad nu iedomājies.. ieej metro un policists ar lielu šaujamo bļauj- sievietes –taisni, vīrieši pa kreisi.
• Un jā, man joprojām policija ar saviem XXL ieročiem uzdzen zosādu… (Atcerējos tikko, ka vienu vakaru Pueblā, kad gāju uz klubiņu ar Katy, pie vienas mājas kādas 5 policijas mašīnas ar ieslēgtam zili sarkanajām gaismiņām, savu šaujamaprīkojumu… Es prasu Katy, kas notiek. Viņa saka- ai, nekas, drošvien kāda pārāk traka mājas ballīte… Labi, ka es šeit neesmu rīkojusi ballītes!!!  Atgriežoties pie D.F., izkāpām no metro vietā un pie izejas abās ielas pusēs ik pa 4 m policija ar vairogiem, ieročiem… Es jau atkal sabijos… Bet kas notika? Meksikā ir miljoniem ielu tirgotāju, kas tirgo jebko. Teorētiski ir nepieciešama tirgošanas atļauju, bet kā varbūt iedomājies, daudziem šādas atļaujas nav… Tad nu pie tās metro izejas nesenāk ir tirgojušies ar visu pēc kārtas, un kad viņiem tas aizliegts, tad, protams, sākas prostesti, sacelšanās un plēšanās (arī tirgotāju starpā, un reizēm ļoti smagi..) Tad nu tagad, lai ieviestu mieru, ir izvietoti iebiedējoši policisti..uz mani iedarbojas! Lieki teikt, ka tie tirgotāji tagad tirgojas 100 m tālāk…
• Mehiko centrā (Zocalo) atrodas prezidenta pils, katedrāle utt. Bet jauku bilžu uzņemšanai traucēja prostests- saceltas neglītas teltis, kuru jumti lien manās bildēs iekšā. Kas pa protestu? Enerģijas apgāde Mehiko bija valdības pārvaldē, bet pirms nedaudz mazāk kā 2 gadiem, kad energijas infrastruktūras uzturēšana kļuva nerentabla, bez peļņas,šī servisa nodrošinājumu uzņēmās privāta kompānija… Līdz ar to tika atlaisti tūkstošu tūkstoši darbinieki, kas nu jau gandrīz 2 gadus tur protestē.

Tagad mazliet vēl bildes:

Lūk, 15 gadu jubilāres savās svinībās:

Un vēl mazliet no D.F.:

Es nezinu, kā lai ataino pilsētas milzīgumu… Šis ir no 42. stāva, uz visām pusēm nebeidzamas gaismiņas…

Un krāsas, krāsiņas..

Un Eva!

OK. Tātad tas mazs ieskats manā vienas dienas izbraucienā uz Meksikas galvaspilsētu. Vienai dienai OK, it sevišķi bija jauki satikt Vinetu ar Rubenu. Bet kā pilsētai, kur uzturēties dotu priekšroku citām vietām, kur esmu pabijusi šeit.

 

un 7dien pēc 3h pasauļošanās ar domu- tak nevar braukt uz LV bez saulītes- esmu sarkana kā Meksikas karoga labā puse.

Un , protams, pēc šādas sauļošanās ir vislabākais laiks, lai ietu bildēties priekš vīzas. Ieeju, hmm, ta teikt fotosalonā, jautāju, vai puisis bildē arī pases bildes. Viņš atbildēja apstiprinoši un teica, lai sēžos. Apsēžos, viņš jautā: Horizontāli vai vertikāliu? Es saku- kā? vertikāli! kā pases foto.. tad viņš jautā: vai pilnā augumā? Es domāju…?!?… pases foto takš!!! Tad nu nosēdināta priekšā palagam, tiku bildēta.. Pēc 20 min nācu pakaļ bildei, bija piestrādājis fotoshopā tā, lai neesmu sasrkana, bet gan bēša un tāda nedsudz paplūdusi un tad es iedomājos..hmm, nez vai pases foto der, ka esmu krekliņā ar lencītēm?! Ceru, ka tas netraucēs vīzai…jo galīgi neiedomājos, ka vajadzētu paņemt kādu džemperi… kā nekā, ārā beidzot atkal ir VASARA! Ja nu kas, nākamnedēļ iešu meklēt citu…

Vakarpusē ar Katy un viņas tanti braucām uz netālo ciematiņu- San Nicolas- kur bija svinības pa godu ēdienam “chile en nogada”, par kuru nesen jau rakstīju. Tātad ciematiņa centrā bija daudz stendiņu-viens pie otra-, kur tirgoja chiles. Pasākuma izskaņā tiks paziņots uzvarētājs (pieļauju, ka tas, kurš samaksā vislielāko summu rīkotājam- Mexican style). bet jebkura gadījumā- es tiku pie garšīgas chiles, un nopirku arī līdznešanai vienu rītdienas pusdienām,

Laikam jātaisās gulēt, lai rīt mostos un teiktu- nākamnedēļ tiekamies???

 

Bučas un mīļi sveicieni!!!

 

Eva

1. kopsavilkums

Tuvojas, tuvojas tas brīdis, kad es atgriezīšos tur, no kurienes sāku- Pueblas lidostā- lai dotos mājās! Ļoti gaidu un tajā pašā laikā izbaudu atlikušo šeit- Meksikā.

Pavisam noteikti varu teikt, ka piedzīvots, iepazīts daudz… Tātad, ko es esmu izdarījusi pēdējo 7 mēnešu laikā?

1. Uzrāpusies vulkāna La Malinche (>4000m)
2. Nonirusi Karību jūras dzīlēs
3. Apēdusi vismaz 30 ananasus
4. Pagaršojusi gurķu/citronu sulu, saldējumu ar sāli un ananasu sulu, zupu ar banāniem, mērci no šokolādes, rozīnēm, tortillām, čili, tomātiem, riekstiem utt, kukurūzas pelējuma sēni, alu ar salsām, chilli, sāli un citronu sulu, un visādus citus brīnumus…
5. Satikusi 7 latviešus Meksikā
6. ievērojami uzlabojusi savas spāņu valodas zināšanas (un aizmirsusi pārējās valodas)
7. dzirdējusi, kā iPhone tiek saukts par “ai’taš” (šķiet, mēģinot teikt iTouch), and share tiek izrunāts kā “šare”, piedevām “sheet” vieta google tulkotājā raksta “shit”
8. aizbaukusi ar nepareizajiem autobusiem 2 reizes, kas patiesībā ir labs score
9. dejojusi uz skatuves vienā no Meksikas slavenākajiem klubiem
10. dzirdējusi apmēram 600 reizes vārdu “cool” to 45 dienu laikā, kamēr mans austriešu koleģis bija šeit. (T.i., apmēram 13 reizes dienā, bet ņemot vērā, ka ar viņu pavadīju kopā tikai 30 min no rīta un 30 vakarā ceļā uz darbu un atpakaļ, un stundu pusdienlaikā… tad tas bija pietiekami!!!)
11. atjaunojusi kontaktus ar cilvēkiem, ar ko ilgi nebiju sazinājusies, bet tajā pašā laikā ir noticis arī pretējais
12. iepazinusi un novērtējusi cilvēku uzvedību šeit, un sapratusi, ko no tā visa vēlos mācīties un ko nē
13. iemīlējusi latīņu mūziku
14. gatavojusi  ēst mājās (pusdienas/vakariņas) apmēram 10 reizes… būšu izlaidusies
15. satikusi 5 kursabiedrus- 2 ciemojās Pueblā, pārējos satiku ASV
16. uzbrauksui Empire state building
17. iepirkusies 5.avēnijā
18. iemācījos daudz ko darbā, kaut arī reizēm jutos tā, ka ne uz priekšu, ne uz atpakaļu
19. piedalījusies meiteņu ballītē Cēsīs caur skype, saskandinot tequilas glāzi
20. skaidrojusi n-tajiem cilvēkiem, ka Latvija nav Lietuva, ka Latvija neatrodas netālu no Indonēzijas, ka krievu valoda nav mūsu dzimta valoda, un ka latv. valooda ir unikāla.. un ka mums ir gan puķes, gan gurķi, bet nav pingvīni
21. ēdusi kartupeļus apmēram 4 reizes, ne vairāk.. man šķiet, ka šeit tie garšo pēc zivīm
22. aizsūtījusi uz mājām 20 kg ar mantām
23. mana āda mani ir pametusi mani apmēram 5 reizes
24. apēdusi cūkas ādu domādama, ka tas ir kaut kāds nezināms dārzenis
25. izņēmusi savu pirmo čeku bankā
26. atbildējusi neksaitāmas reizes JĀ, kaut gan man nav bijusi ideja par to, ko man jautā
27. sapratusi, ka Latvijā īsti nav par ko sūdzēties.. šeit minimālā alga ir mazāk kā 2.50 Ls dienā
28. izlasījusi daudz rakstus par šausmās, kas notiek citviet Meksikā
29. palikusi pa nakti mājās, kur neviens nebija bijis 1 gadu. Pirms līdu gultā, man saka: “Pārbaudi, vai nav kādu dzīvnieku palagos.” Bija pāris beigtu zirnekļu..saucas- arlabunakti!
30. sailgojusies ļoti pēc visiem mīļajiem Eiropā!

Noteikti, ka šo varētu vēl turpināt…

Tāds meksikāņu sapņu namiņš…

 

Viena no lietām, kas man vienmēr saistīsies ar Meksiku, ir krāsas.. VISUR. Apģērbā, māju apdarē, rokdarbos, mašīnās, visur… Lūk, lielisks piemērs- vai nebūtu skaista tāda brīvdienu māja?

Pārsvarā visas dekorācijas ir rokudarbi, ko pārdod katrā tirdziņā. Kā Tev patīk? It kā tik pilns ar vis kaut ko, bet pat nešķiet, ka ir pa daudz. Varjaubūt, ka esmu pieradusi. Jebkura gadījumā, šī māja ataino Meksikas sajūtu, krāsas, un veidolu…

Tuvākajās dienās uzrakstīšu, kā gāja brīvdienās! čaviņa pagaidām!

Eva

Ēdam un dzīvojam!

 

Un kārtējo reizi uzlikšu savas domas uz “papīra”, kā arī beigās Tevi iepazīstināšu ar Meksikas vēdera priekiem.

Pirmkārt, strauji jūtu pienākam atgriešanos mājās- gan fakts, ka laiks Latvijā ir jau vairāk vai mazāk saplānots, ballītes vieta jau aizrunāta, dekorācijas nosūtītas, labākās tequilas šķirnes noskaidrotas, gan jautājums, līdz kuram precīzi būšu šajā apartamentā… Un, kad man jautā, vai esmu priecīga, ka drīz brauksi mājās, tad godīgi atbildu: “JĀ!” Protams, jūtas būs dalītas… Bet tomēr, kad pagājis vairāk kā pusgads Meksikā, un palicis tieši mēnesis, ko nodzīvot, izbaudīt, sastrādāt šajā pasaules malā, gribot, negribot, domas bieži jau klejo pa Veselavu, Cēsīm, Rīgu, kā arī Helsinkiem, Sanktpēterburgu, Austriju un lielāko iespējamo bļodu ar auksto zupu. Mazliet arī aizdomājos, kā būs mainījušies mani draugi, paziņas, ģimene. Tomēr vairāk kā pusgads ir pietiekams laiks, lai mēs augtu.

OK. Kas notiek Meksikā? Reālo situāciju (avīžu rakstu izskadrojumus un komentārus) labāk tad, kad būšu atgriezusies Eiropā. Tikmēr es strādāju. Šobrīd varu teikt, ka esmu izdarījusi galvenos savus uzdevumus, palikušas dažās lietiņas, ko šķiet, ka pabeigšu pavisam drīz. Jau šobrīd ir diezgan mierīgi- ir ko darīt, bet neesmu pārkrauta ar pienākumiem. Savā ziņā to izbaudu, tāpat paliek arī vairāk laika, lai sagatavotu savu kolēģi grāmatvedi manai aizbraukšanai. Sestdien laikam došos uz kāzām. Meksikā nav svarīgi, ka nepazīsti jauno pāri. Tā nu došos līdzi savai draudzenei, kuras draudzene precās. Būs pilns komplekts- būšu bijusi 15 gadu svinībās, Uni izlaidumā, tagad kāzas. Kā dzirdēju, tad esot interesanti, it sevišķi priekš ārzemniekiem, iepazīt Meksikas kāzu tradīcijas.

Un mazliet random:

1. Austrijas vēstniecībā Vašingtonā praktikantiem vairs nepiešķir vēstniecības atslēgas, jo iepriekšējie praktikanti nekautrējušies pirms-ballīšu pasēdēšanu vai arī after party rīkot vēstniecības telpās.

2. Marihuānas augi iedalās sievišķajos, gan vīrišķajos. Tā, ko izmanto kā tabaku, ir no sieviešu augiem, jo no vīriešu augiem neesot nekāda efekta. Toties vīrišķos varot dzert ar siltu pienu. Esot traki! Pie tam, ja augam dzied, spēlē mūziku un runājās ar to, tad augot pavisam labi!

3. Šobrīd Meksikā sākas Pueblas tipiskā ēdiena “chile en nogada” laiks.Citos vārdos: speciāl, liels čili, pildīts ar picadillo, kas sastāv no gaļas, persikiem, bumbieriem, āboliem, rozīnēm, zaļumiem utt. Pāri valriekstu mērce un granātābolu sēklas. Līdz ar to ēdienam ir Meksikas karoga krāsas: sarkans, balts, zaļš.. Es vēl neesmu nogaršojusi- ir vēl laiks.

4. Cits tipisks Pueblas virtuves brīnums, ko esmu jau kaut kur minējusi, ir mole poblano. Mērce, kas sastāv no: dažādi čilli, šokolāde, tomāti, banāni, rieksti, tortillas, garšvielas, rozīnes utt. Kopā ap 20 sastāvdaļām.

5. NEVIENS meksikānis dzerot tekilu nelaiza sev sāli no rokas..

Un ja jau esmu iesākusi rakstīt par ēdienu, tad nu prezentēju savu Meksikas atkarību top3:

1. Enchiladas de pollo en salsa verde (Tortillas pildītas ar vistu zaļajā salsā (mērcē) ar sieru, avokadu un sīpolu pa virsu)

2. Chilaquiles de pollo en salsa verde (Totopos (saceptas tortillas) ar vistu zaļajā salsā ar sieru, avokadu un sīpoliem) Piekrītu, ļoti līdzīgi manam top 1.

3. Quesadillas- tortillas pildītas ar sieru un vis kaut ko citu pēc izvēles- es dodu priekšroku šampinjoniem, kukurūzas ziedam, ananasam, un varbūt vistai.

 

Kā Tev izskatās? Lai gan šīs bildes ir tā teikt ideālas… Īsts meksikāņu ēdiens neizskatās tik perfekts, bet garšo daudz labāk! Un vispār Meksika ir liels pārbaudījums.. Kursa biedrene, kas šeit bija apmaiņā, mēneša laikā nemanot svēra 8ks vairāk… Cita latviete mēnesī nemanot uzņēma 5kg. Man svaru šeit nav…

------------------------
Un jā, ka jau minēju, esmu saradusi, pieradusi un iedzīvojusies šeit. Kā es to zinu?
1. Gandrīz katram ēdienam pievienoju salsas.. reizēm vairāk kā daži meksikāņi.
2. Kad uz ielas man pretī brauc uzķūnēts ritenis-veikals, uz kura sakārta pārdodamā produkcija: plastmasas pakaramie, slotas, knaģi, spaiņi un viss pārējais, ko vien var iedomāties, man pat neienāk galvā domā: kas tas pa brīnumu...
2.1. Līdzīgi- tas, ka uz ielas var nopirkt lietas, ko, manuprāt neviens nekad mūžā nepirktu, piemēram, plastmasas putniņus, TV antenas un pultis, vannas pīlītes, eņģeļu matus (tos eglītēm), arī vairs nešķiet neparasti..
3. Kad braucot uz darbu autobusā kraties uz augšu, uz leju, pa kreisi, pa labi, tad vienīgais, ko aizdomājies- labi, ka vakar nebija tequila!
4. Komentāri uz ielas vairs nav speciāli jāignorē, es tos vienkārši vairs nepamanu...
5. Tas, ka klubos uz deju grīdas ir vairāk kā puišu kā meiteņu- ir normāli.

Uz drīzu tikšanos, bučas!

Čilli

 

Ja esmu Meksikā, noteikti jāvelta ieraksts čilli- gandrīz katra ēdiena neatņemama sastāvdaļa. Sākumā man gāja grūti, bet pamazām, pamazām, un nu esmu saradusi- un man patiešām ir iegaršojies! Mājās plauktiņā stāv apmēram 6 dažādas salsas, kaut gandrīz negatavoju mājās.

Tātad, kopumā pasaulē ir vairāk kā 400 čili veidi- atšķirās gan pēc krāsas, smaržas, izmēra un, galvenokārt, pēc garšas. Meksikā čilli ir kultivēti un audzēti jau  1.500 gadus atpakaļ, kas nozīmē, ka asajai meksikāņu virtuvei ir sena pagātne.

Ne tikai garša, bet, lūk, arī iemesli, kāpēc čilli tiek uzskatīts par ļoti veselīgu:

1. augsts kalcija, A un C vitamīna saturs
2.samazina kardiovaskulāro slimību risku (jo mute jūtas tāpat vai vēl vairāk kā ēdot Validolu)
3.aizsargā no diabētisma
4. iedarbina vielmaiņu
5. mazliet aizsargā pret vēzi
6.nogalina plaušu vēža šūnas nebojājot citas šūnas
(Meksikas un Indijas iedzīvotajiem ir zemāki vēža saslimšanas gadījumi kā Eiropā)
7.samazina holesterīna līmeni asinīs
8.samazina nepieciešamību pēc insulīna
9. samazina kuņģa skābes izdalīšanos
10. palielina un paildzina sāta sajūtu
11.satur maz kalorijas, un sadedzina vairāk kalorijas

12. darbojas, kā pretsāpju un nomierinošs līdzeklis, samazina drudzi, veicina endorfīna – labpatikas hormona – atražošanu, kas izraisa pozitīvo garastāvokli un laimes sajūtu.

No savas pieredzes saku, ka lieliski palīdz arī pret iesnām. Pirmkārt, jau fakts, ka man šeit 6 mēnešus nebija bijusās iesnas, un, otrkārt, pēc šodienas pusdienā ar asu mērcīti, manas iesnas ir izgaisušas!

 

Čilli stiprums tiek mērīts skovilos pēc ķīmiķa  Wilbur Scoville izveidotās skalas. Pēc šīs skalas pats “capsicum”, kas ir viela, kas piešķir asumu pipariem satur 15,000,000 - 16, 000,000 skovilus. Tikmēr habanero, kas ir asākais pieejamais pipars, kas pārdodas Eiropā dažviet, satur 100,000 līdz 500,000 skovilus, bet populāra Tobasco mērce- vien 2.500 skovilus, Kāds vēlas no Meksikas habanero čilli? Šobrīd asākais čilli ir “Naga Viper chile”, kas satur 1.359.000 skovilus, kamēr ASV policijas piparu gāzē ir 5,000,000 skovilu!

Un jo lielāks pipars- jo saldāks, jo mazāks- jo asāks! Piemēram, mums pazīstamajai paprikai ir 0 skovilu! Un vēl- visvairak “capsicum” ir sēklās un dzīslās, tā kā ja ir vēlme izvairīties no asuma, tad neēd piparu dzīslas un sēklas.

p.s. Pēteri, es Tev nosūtīju arī čipšu paku, kuru garša saucas : a la diablo (“diablo” tulkojas kā  velns). Brīdinu- ASS!

Kāda ir tava pieredze ar čilli????

Cilvēki

 

Es jau reiz teicu, ka pēc 6 mēnešiem Meksikā (20.jūlijā svinu savas pusgada saistības ar šo valsti) viss, kas šeit notiek, šķiet normāli, esmu pieradusi, un šķiet, ka tā tam jābūt. (Izņemot to idiotu, kas, man nemanot, pielavījās no muguras un nezinu ko gribēja darīt, bet pēc pāris stingriem vārdiem viņš nobijās no manis vairāk kā es  no viņa). Arī cilvēki- laipni, draudzīgi, tik izpalīdzīgi, un tik patiesi. Arī mani draugi Eiropā tādi ir, pavisam noteikti, bet šeit tāds ir jebkurš, ar kuru iepazīstos- jau no pirmajām minūtēm…

Piemēram, kolumbiešu meitene Katherina, ar ko iepazinos nu jau pirms kāda mēneša. Pirmo reizi sākām runāt autobusa pieturā, kad viņa man neitrāli pajautāja, vai es zinu, cik ir pulkstenis. Pienāca mans autobuss un es aizbraucu. Pēc kādas nedēļas atkal viņu satiku tajā pašā pieturā- šoreiz samainījāmies ar numuriem un, braucot ar viņu autobusā 10 minūtes, uzzināju gan to, ka viņa pirms mēneša atgriezusies no 1.5 gadu uzturēšanās Argentīnā, kur izšķīrusies ar savu puisi.. Pēc tam esot tā pārdzīvojusi, neesot ēdusi, ļoti nokristusies svarā utt. Un tas viss pēc tam, kad bijām pazīstamas vien 5 minūtes. Pēc tam piektdienā sarunājām satikties, aiziet uz kādu klubiņu. Tā nu vispirms tiku uzaicināta uz viņas māju, kur viņa dzīvo pie savas tantes. (5 minūtes no manis). Mazliet tequila, un devāmies ārā.Ceļā es ieminos, ka es drīž braukšu uz Ņujorku uz dažām dienām. Un ko Katy? “Mana tante jūlijā arī brauc turp, uz mēnesi, atvaļinajumā. Tu varētu tajā laikā nākt dzīvot pie manis!” Pirmais es pie sevis nodomāju- viņa gan traka, es viņu knapi pazīstu, un viņa aicina mani dzīvot pie sevis. Bet tad, es uz to paskatījos no otras puses. . Kas tur tik nenormāls?

Tā nu tagad man ir draudzene (pirmā ne-latviešu draudzene pēc 5 pavadītiem mēnešiem šeit), ar ko kopā vakaros skatamies filmas, gatavojam ēst, iedzeram tequilu, ejam paballēt.

Viņa pat ir teikusi- Eva, ja tu gribi, brauc pēc tam atpakaļ uz Meksiku! Mēs varētu kopā īrēt dzīvokli un dzīvot kopā! Vai arī uz Argentīnu, ja tu vēlies tur labāk. Vai uz Kolumbiju, tur arī ir ļoti skaisti!!! Un vienmēr, kad viņa mani iepazīstina ar saviem draugiem, viņa saka: “Tā ir mana labākā draudzene šeit Meksikā! Mēs pēc tam dzīvosim kopā Argentīnā!” Es tikai smaidu, jo ko gan lai saka? Kad stāstīju šo visu mammai, mamma teica, lai to novērtēju…

Tāpat tagad, kad esmu slima, viņa ir gatava nest man vakariņas un izpalīdzēt jebkādi, kā vien var…

RUnājot par slimošanu, arī mans boss, kad viņam saku, ka iespējams, man vajadzētu palikt vēl vienu dienu mājās, man atbild:” Ja tu esi slima, tad esi slima. Šobrīd nav nekas tik neatliekams, tā kā neuztraucies. Mēs ofisu neaizslēgsim, un nekur nepazudīsim. Atpūties laimīga.” Un tikmēr pārējie kolēģi:” Eva, ja Tev ko vajag, tu tikai mums saka- zāles, vai pārtiku, jebko, tev ir mūs numuri, zvani, ja kas.” Galu galā man ir tikai tipiskā saausktēšanās, bet visi tā rūpējās

Un latviešu meitenes šeit arī pārņemušas lielu daļu no šī tempermenta- vienmēr smaidīgas, prieks satikties. Palīdz man ar visu, kur vien nepieciešama palīdzība. Varbūt Meksikas saule ir tā, kas cilvēkus izaudzē šādi: ieej jebkurā mājā un pirmais, ko dzirdi:” Mi casa es tu casa.” (Mana māja ir tava māja.)

Bet es lepojos, ka mani draugi arī otrpus okeānam ir tikpat lieliski! Tiešām ilgojos un esmu priecīga sakot, ka tiekamies pēc nedaudz vairāk kā 5 nedēļām! BUČAS!

5 dienas NYC un Washington’ā

 

Pēc 5.5 mēnešiem Meksikā tuvojās brīdis, kad mana vīza beidzas, tāpēc pēc ilgas domāšanas- kāda Latīņamerikas valsts vai ASV- izšķīros par labu ASV. Vairāki cilvēki man teica, ka man vienai būtu bīstami doties uz Gvatemalu, Belizu vai kādu citu valsti šeit tuvumā. Nākamais- Losandželosa, uz kurieni no šejienes var ļoti lēti aizlidot..vai Ņujorka, kas ir otrā Amerikas galā no Meksikas, dārgākas lidmašīnas biļetes, bet..tur ir kursabiedri, kas labprāt mani uzņem. Tad nu pēc informācijas, ka Losandželosā ir tik slikta sabiedriskā transporta infrastruktūŗa, ka bez mašīnas es īsti nekur netiktu, lēmums gatavs- es dodos uz Ņujorku, un pie reizies apciemoju mūsu kursabiedreni, kas praksējas Vašingtonā, Austrijas vēstniecībā.

Plāns šāds: 3dien ielidoju 7 no rīta Ņujorkā (iepriekš pasakot Max, ka ielidoju 2.terminālī, lai gan patiesībā pirmajā.. kaut kas man bišķi sajuka… pie tam JFK lidostai ir 8 termināļi). Tad nu trešdiena bija pirmā pilsētas apskates diena- tā teikt- klasiskie objekti- Centrālparks, Centrālā stacija, Time Square, Rūzvelta sala, publiskā bibliotēka… ceturtdien un piektdien, kamēr Max strādāja, es devos iepirkties.. 5.avēnija- paradīze! Uztrāpīju arī uz Empire State Building, tad nu domāju- ok, braucam augšā! iespaidīgi.. tāpat kā viss pārējais..

Tā kā man vēl nav 21 gads, man nebija žēl piektdienas vakaru pavadīt autobusā (5h) ceļā uz Vašingtonu. Tā nu 6dien kārta Baltajam namam, Vašingtonas Kapitolijam, Nacionālajam Aero & Space muzejam, Kongresa biblotēkai un citām apskates vietām.. Vašingtonā darbdienās uz ielām visi ir uzvalkos, jo gandrīz visi strāda valdībai. 6dienas vakarā autobusā iekšā un atpakaļ uz Ņujorku, lai svētdienā man izrādītu tā teikt “insider spotus”, ko ne visi tūristi zina. Tad nu jaunatvērtais High line park (veca, pamesta dzelcela līnija virs zemes pārtaisīta par garu, garu parku, pa kuru staigā, apkārt zaļš un zem tevis avēnijas un Ņujorkas satiksme..) Turpinājām ar Wallstreetu (New York Stock Exchange, Dvīņu torņu atrašanās vieta, šobrīd topošai World Trade Center), ar kuģīti uz Staten Island, Brooklyn Bridge.. Lieki minēt, ka manas pēdas pēc 5 dienu non stop staigāšanas bija metamas…

 

Pirms seko bilde mazliet panumurēšu:

1. Jebkuru nopirkto preci var atgriezt veikalos 14 dienu laikā- bieži vien pat čeku nevajag, un arī tad ja valkāts- viss ok. Piemērs, Max kolēģis nopirka šortus, pēc nedēļas iet, skatās- tagad 10% atlaide. Lai nav jānes atpakaļ un jāpērk pa jaunam, viņš vienkārši palūdza, lai viņām atmaksā 10%. Un viņam atmaksāja. Pat bez čeka. Lūk, Amerikā klients ir dievs.

2. Manhetenas Bryaint parkā 2reiz nedēļā notiek jogas nodarbības (bezmaksas). Ko es redzēju- apmēram 500 cilvēku, līz vasaras beigām ir plāns: 1000 dalībnieku. Šķiet, ka būs jāiepērk jauni matracīši.

3. Ņujorkā visi taxi, policijas mašīnas ir hibrīdauto, kas nozīmē, ka tiek darbināti uz elektrību. Šādas mazas lietiņas maina daudz, it sevišķi ņemot vērā faktu, ka Ņujorkā šobrīd ir apmēram 13 200 dzelteno mašīnīšu- takšu, kas diendienā pārvadā apmēram 600 000 cilvēku.

4. Visos restorānos un kajefnīcās, kā arī veikalos darbinieki ir spāniski runājošie jeb imigranti no Latīņamerikas. Tāds iespaids man radās…

5. Ambulancēm, ugunsdzēsējmašīnām uz sāna ir R.I.P. un to kolēģu vārdi, kuri aizgāja bojā 11.septembrī pirms 10 gadiem, glābjot citus…

Tagad jūtu, ka jāiet gulēt, paturpināšu kaut kad drīz.

Kopumā- Ņujorka ir iespaidīga- kā filmās! Esmu atgriezusies Meksikā pēc neskaitāmiem jautājumiem lidostā- kāpēc es atkal braucu uz Meksiku, kur es ņemu naudiņu tam visam, ko studēju, ko darīju Amerikā, utt.. Bija stresiņš, un es arī nedrīkstu teikt, ka šeit strādāju. Lai vai kā, man beigās iedeva atkal vīzu uz 180 dienām, kas esot pārsteidzoši, jo parasti tik dāsni viņi neesot.

Lūk, dažas bildes…