Mana austriešu studiju biedrene atsūtīja man rakstu par to, kā tas ir – pārvākties no vienas vietas uz otru, nezaudējot savas saknes-, ar piebildi: “Tev varētu interesēt.” Un jā, mani patiešām tas uzrunāja.
Kas ir mājas? Vai tur kur ir mamma un kur glabājas skolas klades un dienasgrāmatas? Vai tur, kur esi dzimis? Vai tur, kur glabājas visspilgtākās atmiņas? Vai tur, kur esi tagad? Vai...?
Kādas sajūtas rodas?
Manuprāt, precīzāk noraksturot šādu dzīvi nevar, tāpēc citēju: “Spending time with those who live nearby and staying close to those who are far away — showing and being shown around. Leaving a piece of heart with people and places, and keeping them in your heart wherever you are.”
Pateicoties Facebookam, pirms pāris dienām ievēroju, ka pēdējos 3.5 gados esmu iepazinusi, satikusi 800 jaunus cilvēkus… Tā ir tik krāsaina un bagāta pieredze. Manuprāt, līdz šim vienīgais, kas ir bijis patiešām grūti, ir teikt : “Goodbye, see you… One day...”(Un tad man galvā sāk skanēt dziesma One day)
Daudzi man ir jautājuši, ko es darīšu, kad beigšu studēt. Latvija? Jā? Nē? Atbildes nav vai arī negribu to skaļi izteikt, uzliekot tam zīmogu Izlemts. Kādā brīdī pavisam noteikti gribēsies kaut kur nomesties un teikt ‘pietiek’, Likās, ka jau tagad, braucot uz Stokholmu, nav enerģija sākt visu no jauna – cik var pirkt jaunu krūzīti, zobu birsti un pakaramos?? Bet tomēr – atlika paiet pirmajai dienai, smaids sejā, enerģija x17 un viss notiek! :) Atceros, ka skolotāja Stupaka teica: “Tici man, sākot no 30, visiem velk atpakaļ uz Latviju.” Redzēsim.
Raksts, kas mani ļoti uzrunāja: http://blogs.hbr.org/cs/2012/10/moving_around_without_losing_your_roots.html
Iesaku visiem, kas kaut reizi ir aizdomājušies par šo jautājumu.
Ja ir vēlme, atstāj komentāru ar savām pārdomām. Manuprāt, interesanta un arvien aktuālāka tēma ;) Paldies.
