Ēdam un dzīvojam!

 

Un kārtējo reizi uzlikšu savas domas uz “papīra”, kā arī beigās Tevi iepazīstināšu ar Meksikas vēdera priekiem.

Pirmkārt, strauji jūtu pienākam atgriešanos mājās- gan fakts, ka laiks Latvijā ir jau vairāk vai mazāk saplānots, ballītes vieta jau aizrunāta, dekorācijas nosūtītas, labākās tequilas šķirnes noskaidrotas, gan jautājums, līdz kuram precīzi būšu šajā apartamentā… Un, kad man jautā, vai esmu priecīga, ka drīz brauksi mājās, tad godīgi atbildu: “JĀ!” Protams, jūtas būs dalītas… Bet tomēr, kad pagājis vairāk kā pusgads Meksikā, un palicis tieši mēnesis, ko nodzīvot, izbaudīt, sastrādāt šajā pasaules malā, gribot, negribot, domas bieži jau klejo pa Veselavu, Cēsīm, Rīgu, kā arī Helsinkiem, Sanktpēterburgu, Austriju un lielāko iespējamo bļodu ar auksto zupu. Mazliet arī aizdomājos, kā būs mainījušies mani draugi, paziņas, ģimene. Tomēr vairāk kā pusgads ir pietiekams laiks, lai mēs augtu.

OK. Kas notiek Meksikā? Reālo situāciju (avīžu rakstu izskadrojumus un komentārus) labāk tad, kad būšu atgriezusies Eiropā. Tikmēr es strādāju. Šobrīd varu teikt, ka esmu izdarījusi galvenos savus uzdevumus, palikušas dažās lietiņas, ko šķiet, ka pabeigšu pavisam drīz. Jau šobrīd ir diezgan mierīgi- ir ko darīt, bet neesmu pārkrauta ar pienākumiem. Savā ziņā to izbaudu, tāpat paliek arī vairāk laika, lai sagatavotu savu kolēģi grāmatvedi manai aizbraukšanai. Sestdien laikam došos uz kāzām. Meksikā nav svarīgi, ka nepazīsti jauno pāri. Tā nu došos līdzi savai draudzenei, kuras draudzene precās. Būs pilns komplekts- būšu bijusi 15 gadu svinībās, Uni izlaidumā, tagad kāzas. Kā dzirdēju, tad esot interesanti, it sevišķi priekš ārzemniekiem, iepazīt Meksikas kāzu tradīcijas.

Un mazliet random:

1. Austrijas vēstniecībā Vašingtonā praktikantiem vairs nepiešķir vēstniecības atslēgas, jo iepriekšējie praktikanti nekautrējušies pirms-ballīšu pasēdēšanu vai arī after party rīkot vēstniecības telpās.

2. Marihuānas augi iedalās sievišķajos, gan vīrišķajos. Tā, ko izmanto kā tabaku, ir no sieviešu augiem, jo no vīriešu augiem neesot nekāda efekta. Toties vīrišķos varot dzert ar siltu pienu. Esot traki! Pie tam, ja augam dzied, spēlē mūziku un runājās ar to, tad augot pavisam labi!

3. Šobrīd Meksikā sākas Pueblas tipiskā ēdiena “chile en nogada” laiks.Citos vārdos: speciāl, liels čili, pildīts ar picadillo, kas sastāv no gaļas, persikiem, bumbieriem, āboliem, rozīnēm, zaļumiem utt. Pāri valriekstu mērce un granātābolu sēklas. Līdz ar to ēdienam ir Meksikas karoga krāsas: sarkans, balts, zaļš.. Es vēl neesmu nogaršojusi- ir vēl laiks.

4. Cits tipisks Pueblas virtuves brīnums, ko esmu jau kaut kur minējusi, ir mole poblano. Mērce, kas sastāv no: dažādi čilli, šokolāde, tomāti, banāni, rieksti, tortillas, garšvielas, rozīnes utt. Kopā ap 20 sastāvdaļām.

5. NEVIENS meksikānis dzerot tekilu nelaiza sev sāli no rokas..

Un ja jau esmu iesākusi rakstīt par ēdienu, tad nu prezentēju savu Meksikas atkarību top3:

1. Enchiladas de pollo en salsa verde (Tortillas pildītas ar vistu zaļajā salsā (mērcē) ar sieru, avokadu un sīpolu pa virsu)

2. Chilaquiles de pollo en salsa verde (Totopos (saceptas tortillas) ar vistu zaļajā salsā ar sieru, avokadu un sīpoliem) Piekrītu, ļoti līdzīgi manam top 1.

3. Quesadillas- tortillas pildītas ar sieru un vis kaut ko citu pēc izvēles- es dodu priekšroku šampinjoniem, kukurūzas ziedam, ananasam, un varbūt vistai.

 

Kā Tev izskatās? Lai gan šīs bildes ir tā teikt ideālas… Īsts meksikāņu ēdiens neizskatās tik perfekts, bet garšo daudz labāk! Un vispār Meksika ir liels pārbaudījums.. Kursa biedrene, kas šeit bija apmaiņā, mēneša laikā nemanot svēra 8ks vairāk… Cita latviete mēnesī nemanot uzņēma 5kg. Man svaru šeit nav…

------------------------
Un jā, ka jau minēju, esmu saradusi, pieradusi un iedzīvojusies šeit. Kā es to zinu?
1. Gandrīz katram ēdienam pievienoju salsas.. reizēm vairāk kā daži meksikāņi.
2. Kad uz ielas man pretī brauc uzķūnēts ritenis-veikals, uz kura sakārta pārdodamā produkcija: plastmasas pakaramie, slotas, knaģi, spaiņi un viss pārējais, ko vien var iedomāties, man pat neienāk galvā domā: kas tas pa brīnumu...
2.1. Līdzīgi- tas, ka uz ielas var nopirkt lietas, ko, manuprāt neviens nekad mūžā nepirktu, piemēram, plastmasas putniņus, TV antenas un pultis, vannas pīlītes, eņģeļu matus (tos eglītēm), arī vairs nešķiet neparasti..
3. Kad braucot uz darbu autobusā kraties uz augšu, uz leju, pa kreisi, pa labi, tad vienīgais, ko aizdomājies- labi, ka vakar nebija tequila!
4. Komentāri uz ielas vairs nav speciāli jāignorē, es tos vienkārši vairs nepamanu...
5. Tas, ka klubos uz deju grīdas ir vairāk kā puišu kā meiteņu- ir normāli.

Uz drīzu tikšanos, bučas!

Čilli

 

Ja esmu Meksikā, noteikti jāvelta ieraksts čilli- gandrīz katra ēdiena neatņemama sastāvdaļa. Sākumā man gāja grūti, bet pamazām, pamazām, un nu esmu saradusi- un man patiešām ir iegaršojies! Mājās plauktiņā stāv apmēram 6 dažādas salsas, kaut gandrīz negatavoju mājās.

Tātad, kopumā pasaulē ir vairāk kā 400 čili veidi- atšķirās gan pēc krāsas, smaržas, izmēra un, galvenokārt, pēc garšas. Meksikā čilli ir kultivēti un audzēti jau  1.500 gadus atpakaļ, kas nozīmē, ka asajai meksikāņu virtuvei ir sena pagātne.

Ne tikai garša, bet, lūk, arī iemesli, kāpēc čilli tiek uzskatīts par ļoti veselīgu:

1. augsts kalcija, A un C vitamīna saturs
2.samazina kardiovaskulāro slimību risku (jo mute jūtas tāpat vai vēl vairāk kā ēdot Validolu)
3.aizsargā no diabētisma
4. iedarbina vielmaiņu
5. mazliet aizsargā pret vēzi
6.nogalina plaušu vēža šūnas nebojājot citas šūnas
(Meksikas un Indijas iedzīvotajiem ir zemāki vēža saslimšanas gadījumi kā Eiropā)
7.samazina holesterīna līmeni asinīs
8.samazina nepieciešamību pēc insulīna
9. samazina kuņģa skābes izdalīšanos
10. palielina un paildzina sāta sajūtu
11.satur maz kalorijas, un sadedzina vairāk kalorijas

12. darbojas, kā pretsāpju un nomierinošs līdzeklis, samazina drudzi, veicina endorfīna – labpatikas hormona – atražošanu, kas izraisa pozitīvo garastāvokli un laimes sajūtu.

No savas pieredzes saku, ka lieliski palīdz arī pret iesnām. Pirmkārt, jau fakts, ka man šeit 6 mēnešus nebija bijusās iesnas, un, otrkārt, pēc šodienas pusdienā ar asu mērcīti, manas iesnas ir izgaisušas!

 

Čilli stiprums tiek mērīts skovilos pēc ķīmiķa  Wilbur Scoville izveidotās skalas. Pēc šīs skalas pats “capsicum”, kas ir viela, kas piešķir asumu pipariem satur 15,000,000 - 16, 000,000 skovilus. Tikmēr habanero, kas ir asākais pieejamais pipars, kas pārdodas Eiropā dažviet, satur 100,000 līdz 500,000 skovilus, bet populāra Tobasco mērce- vien 2.500 skovilus, Kāds vēlas no Meksikas habanero čilli? Šobrīd asākais čilli ir “Naga Viper chile”, kas satur 1.359.000 skovilus, kamēr ASV policijas piparu gāzē ir 5,000,000 skovilu!

Un jo lielāks pipars- jo saldāks, jo mazāks- jo asāks! Piemēram, mums pazīstamajai paprikai ir 0 skovilu! Un vēl- visvairak “capsicum” ir sēklās un dzīslās, tā kā ja ir vēlme izvairīties no asuma, tad neēd piparu dzīslas un sēklas.

p.s. Pēteri, es Tev nosūtīju arī čipšu paku, kuru garša saucas : a la diablo (“diablo” tulkojas kā  velns). Brīdinu- ASS!

Kāda ir tava pieredze ar čilli????

Cilvēki

 

Es jau reiz teicu, ka pēc 6 mēnešiem Meksikā (20.jūlijā svinu savas pusgada saistības ar šo valsti) viss, kas šeit notiek, šķiet normāli, esmu pieradusi, un šķiet, ka tā tam jābūt. (Izņemot to idiotu, kas, man nemanot, pielavījās no muguras un nezinu ko gribēja darīt, bet pēc pāris stingriem vārdiem viņš nobijās no manis vairāk kā es  no viņa). Arī cilvēki- laipni, draudzīgi, tik izpalīdzīgi, un tik patiesi. Arī mani draugi Eiropā tādi ir, pavisam noteikti, bet šeit tāds ir jebkurš, ar kuru iepazīstos- jau no pirmajām minūtēm…

Piemēram, kolumbiešu meitene Katherina, ar ko iepazinos nu jau pirms kāda mēneša. Pirmo reizi sākām runāt autobusa pieturā, kad viņa man neitrāli pajautāja, vai es zinu, cik ir pulkstenis. Pienāca mans autobuss un es aizbraucu. Pēc kādas nedēļas atkal viņu satiku tajā pašā pieturā- šoreiz samainījāmies ar numuriem un, braucot ar viņu autobusā 10 minūtes, uzzināju gan to, ka viņa pirms mēneša atgriezusies no 1.5 gadu uzturēšanās Argentīnā, kur izšķīrusies ar savu puisi.. Pēc tam esot tā pārdzīvojusi, neesot ēdusi, ļoti nokristusies svarā utt. Un tas viss pēc tam, kad bijām pazīstamas vien 5 minūtes. Pēc tam piektdienā sarunājām satikties, aiziet uz kādu klubiņu. Tā nu vispirms tiku uzaicināta uz viņas māju, kur viņa dzīvo pie savas tantes. (5 minūtes no manis). Mazliet tequila, un devāmies ārā.Ceļā es ieminos, ka es drīž braukšu uz Ņujorku uz dažām dienām. Un ko Katy? “Mana tante jūlijā arī brauc turp, uz mēnesi, atvaļinajumā. Tu varētu tajā laikā nākt dzīvot pie manis!” Pirmais es pie sevis nodomāju- viņa gan traka, es viņu knapi pazīstu, un viņa aicina mani dzīvot pie sevis. Bet tad, es uz to paskatījos no otras puses. . Kas tur tik nenormāls?

Tā nu tagad man ir draudzene (pirmā ne-latviešu draudzene pēc 5 pavadītiem mēnešiem šeit), ar ko kopā vakaros skatamies filmas, gatavojam ēst, iedzeram tequilu, ejam paballēt.

Viņa pat ir teikusi- Eva, ja tu gribi, brauc pēc tam atpakaļ uz Meksiku! Mēs varētu kopā īrēt dzīvokli un dzīvot kopā! Vai arī uz Argentīnu, ja tu vēlies tur labāk. Vai uz Kolumbiju, tur arī ir ļoti skaisti!!! Un vienmēr, kad viņa mani iepazīstina ar saviem draugiem, viņa saka: “Tā ir mana labākā draudzene šeit Meksikā! Mēs pēc tam dzīvosim kopā Argentīnā!” Es tikai smaidu, jo ko gan lai saka? Kad stāstīju šo visu mammai, mamma teica, lai to novērtēju…

Tāpat tagad, kad esmu slima, viņa ir gatava nest man vakariņas un izpalīdzēt jebkādi, kā vien var…

RUnājot par slimošanu, arī mans boss, kad viņam saku, ka iespējams, man vajadzētu palikt vēl vienu dienu mājās, man atbild:” Ja tu esi slima, tad esi slima. Šobrīd nav nekas tik neatliekams, tā kā neuztraucies. Mēs ofisu neaizslēgsim, un nekur nepazudīsim. Atpūties laimīga.” Un tikmēr pārējie kolēģi:” Eva, ja Tev ko vajag, tu tikai mums saka- zāles, vai pārtiku, jebko, tev ir mūs numuri, zvani, ja kas.” Galu galā man ir tikai tipiskā saausktēšanās, bet visi tā rūpējās

Un latviešu meitenes šeit arī pārņemušas lielu daļu no šī tempermenta- vienmēr smaidīgas, prieks satikties. Palīdz man ar visu, kur vien nepieciešama palīdzība. Varbūt Meksikas saule ir tā, kas cilvēkus izaudzē šādi: ieej jebkurā mājā un pirmais, ko dzirdi:” Mi casa es tu casa.” (Mana māja ir tava māja.)

Bet es lepojos, ka mani draugi arī otrpus okeānam ir tikpat lieliski! Tiešām ilgojos un esmu priecīga sakot, ka tiekamies pēc nedaudz vairāk kā 5 nedēļām! BUČAS!

5 dienas NYC un Washington’ā

 

Pēc 5.5 mēnešiem Meksikā tuvojās brīdis, kad mana vīza beidzas, tāpēc pēc ilgas domāšanas- kāda Latīņamerikas valsts vai ASV- izšķīros par labu ASV. Vairāki cilvēki man teica, ka man vienai būtu bīstami doties uz Gvatemalu, Belizu vai kādu citu valsti šeit tuvumā. Nākamais- Losandželosa, uz kurieni no šejienes var ļoti lēti aizlidot..vai Ņujorka, kas ir otrā Amerikas galā no Meksikas, dārgākas lidmašīnas biļetes, bet..tur ir kursabiedri, kas labprāt mani uzņem. Tad nu pēc informācijas, ka Losandželosā ir tik slikta sabiedriskā transporta infrastruktūŗa, ka bez mašīnas es īsti nekur netiktu, lēmums gatavs- es dodos uz Ņujorku, un pie reizies apciemoju mūsu kursabiedreni, kas praksējas Vašingtonā, Austrijas vēstniecībā.

Plāns šāds: 3dien ielidoju 7 no rīta Ņujorkā (iepriekš pasakot Max, ka ielidoju 2.terminālī, lai gan patiesībā pirmajā.. kaut kas man bišķi sajuka… pie tam JFK lidostai ir 8 termināļi). Tad nu trešdiena bija pirmā pilsētas apskates diena- tā teikt- klasiskie objekti- Centrālparks, Centrālā stacija, Time Square, Rūzvelta sala, publiskā bibliotēka… ceturtdien un piektdien, kamēr Max strādāja, es devos iepirkties.. 5.avēnija- paradīze! Uztrāpīju arī uz Empire State Building, tad nu domāju- ok, braucam augšā! iespaidīgi.. tāpat kā viss pārējais..

Tā kā man vēl nav 21 gads, man nebija žēl piektdienas vakaru pavadīt autobusā (5h) ceļā uz Vašingtonu. Tā nu 6dien kārta Baltajam namam, Vašingtonas Kapitolijam, Nacionālajam Aero & Space muzejam, Kongresa biblotēkai un citām apskates vietām.. Vašingtonā darbdienās uz ielām visi ir uzvalkos, jo gandrīz visi strāda valdībai. 6dienas vakarā autobusā iekšā un atpakaļ uz Ņujorku, lai svētdienā man izrādītu tā teikt “insider spotus”, ko ne visi tūristi zina. Tad nu jaunatvērtais High line park (veca, pamesta dzelcela līnija virs zemes pārtaisīta par garu, garu parku, pa kuru staigā, apkārt zaļš un zem tevis avēnijas un Ņujorkas satiksme..) Turpinājām ar Wallstreetu (New York Stock Exchange, Dvīņu torņu atrašanās vieta, šobrīd topošai World Trade Center), ar kuģīti uz Staten Island, Brooklyn Bridge.. Lieki minēt, ka manas pēdas pēc 5 dienu non stop staigāšanas bija metamas…

 

Pirms seko bilde mazliet panumurēšu:

1. Jebkuru nopirkto preci var atgriezt veikalos 14 dienu laikā- bieži vien pat čeku nevajag, un arī tad ja valkāts- viss ok. Piemērs, Max kolēģis nopirka šortus, pēc nedēļas iet, skatās- tagad 10% atlaide. Lai nav jānes atpakaļ un jāpērk pa jaunam, viņš vienkārši palūdza, lai viņām atmaksā 10%. Un viņam atmaksāja. Pat bez čeka. Lūk, Amerikā klients ir dievs.

2. Manhetenas Bryaint parkā 2reiz nedēļā notiek jogas nodarbības (bezmaksas). Ko es redzēju- apmēram 500 cilvēku, līz vasaras beigām ir plāns: 1000 dalībnieku. Šķiet, ka būs jāiepērk jauni matracīši.

3. Ņujorkā visi taxi, policijas mašīnas ir hibrīdauto, kas nozīmē, ka tiek darbināti uz elektrību. Šādas mazas lietiņas maina daudz, it sevišķi ņemot vērā faktu, ka Ņujorkā šobrīd ir apmēram 13 200 dzelteno mašīnīšu- takšu, kas diendienā pārvadā apmēram 600 000 cilvēku.

4. Visos restorānos un kajefnīcās, kā arī veikalos darbinieki ir spāniski runājošie jeb imigranti no Latīņamerikas. Tāds iespaids man radās…

5. Ambulancēm, ugunsdzēsējmašīnām uz sāna ir R.I.P. un to kolēģu vārdi, kuri aizgāja bojā 11.septembrī pirms 10 gadiem, glābjot citus…

Tagad jūtu, ka jāiet gulēt, paturpināšu kaut kad drīz.

Kopumā- Ņujorka ir iespaidīga- kā filmās! Esmu atgriezusies Meksikā pēc neskaitāmiem jautājumiem lidostā- kāpēc es atkal braucu uz Meksiku, kur es ņemu naudiņu tam visam, ko studēju, ko darīju Amerikā, utt.. Bija stresiņš, un es arī nedrīkstu teikt, ka šeit strādāju. Lai vai kā, man beigās iedeva atkal vīzu uz 180 dienām, kas esot pārsteidzoši, jo parasti tik dāsni viņi neesot.

Lūk, dažas bildes…