Cilvēki

 

Es jau reiz teicu, ka pēc 6 mēnešiem Meksikā (20.jūlijā svinu savas pusgada saistības ar šo valsti) viss, kas šeit notiek, šķiet normāli, esmu pieradusi, un šķiet, ka tā tam jābūt. (Izņemot to idiotu, kas, man nemanot, pielavījās no muguras un nezinu ko gribēja darīt, bet pēc pāris stingriem vārdiem viņš nobijās no manis vairāk kā es  no viņa). Arī cilvēki- laipni, draudzīgi, tik izpalīdzīgi, un tik patiesi. Arī mani draugi Eiropā tādi ir, pavisam noteikti, bet šeit tāds ir jebkurš, ar kuru iepazīstos- jau no pirmajām minūtēm…

Piemēram, kolumbiešu meitene Katherina, ar ko iepazinos nu jau pirms kāda mēneša. Pirmo reizi sākām runāt autobusa pieturā, kad viņa man neitrāli pajautāja, vai es zinu, cik ir pulkstenis. Pienāca mans autobuss un es aizbraucu. Pēc kādas nedēļas atkal viņu satiku tajā pašā pieturā- šoreiz samainījāmies ar numuriem un, braucot ar viņu autobusā 10 minūtes, uzzināju gan to, ka viņa pirms mēneša atgriezusies no 1.5 gadu uzturēšanās Argentīnā, kur izšķīrusies ar savu puisi.. Pēc tam esot tā pārdzīvojusi, neesot ēdusi, ļoti nokristusies svarā utt. Un tas viss pēc tam, kad bijām pazīstamas vien 5 minūtes. Pēc tam piektdienā sarunājām satikties, aiziet uz kādu klubiņu. Tā nu vispirms tiku uzaicināta uz viņas māju, kur viņa dzīvo pie savas tantes. (5 minūtes no manis). Mazliet tequila, un devāmies ārā.Ceļā es ieminos, ka es drīž braukšu uz Ņujorku uz dažām dienām. Un ko Katy? “Mana tante jūlijā arī brauc turp, uz mēnesi, atvaļinajumā. Tu varētu tajā laikā nākt dzīvot pie manis!” Pirmais es pie sevis nodomāju- viņa gan traka, es viņu knapi pazīstu, un viņa aicina mani dzīvot pie sevis. Bet tad, es uz to paskatījos no otras puses. . Kas tur tik nenormāls?

Tā nu tagad man ir draudzene (pirmā ne-latviešu draudzene pēc 5 pavadītiem mēnešiem šeit), ar ko kopā vakaros skatamies filmas, gatavojam ēst, iedzeram tequilu, ejam paballēt.

Viņa pat ir teikusi- Eva, ja tu gribi, brauc pēc tam atpakaļ uz Meksiku! Mēs varētu kopā īrēt dzīvokli un dzīvot kopā! Vai arī uz Argentīnu, ja tu vēlies tur labāk. Vai uz Kolumbiju, tur arī ir ļoti skaisti!!! Un vienmēr, kad viņa mani iepazīstina ar saviem draugiem, viņa saka: “Tā ir mana labākā draudzene šeit Meksikā! Mēs pēc tam dzīvosim kopā Argentīnā!” Es tikai smaidu, jo ko gan lai saka? Kad stāstīju šo visu mammai, mamma teica, lai to novērtēju…

Tāpat tagad, kad esmu slima, viņa ir gatava nest man vakariņas un izpalīdzēt jebkādi, kā vien var…

RUnājot par slimošanu, arī mans boss, kad viņam saku, ka iespējams, man vajadzētu palikt vēl vienu dienu mājās, man atbild:” Ja tu esi slima, tad esi slima. Šobrīd nav nekas tik neatliekams, tā kā neuztraucies. Mēs ofisu neaizslēgsim, un nekur nepazudīsim. Atpūties laimīga.” Un tikmēr pārējie kolēģi:” Eva, ja Tev ko vajag, tu tikai mums saka- zāles, vai pārtiku, jebko, tev ir mūs numuri, zvani, ja kas.” Galu galā man ir tikai tipiskā saausktēšanās, bet visi tā rūpējās

Un latviešu meitenes šeit arī pārņemušas lielu daļu no šī tempermenta- vienmēr smaidīgas, prieks satikties. Palīdz man ar visu, kur vien nepieciešama palīdzība. Varbūt Meksikas saule ir tā, kas cilvēkus izaudzē šādi: ieej jebkurā mājā un pirmais, ko dzirdi:” Mi casa es tu casa.” (Mana māja ir tava māja.)

Bet es lepojos, ka mani draugi arī otrpus okeānam ir tikpat lieliski! Tiešām ilgojos un esmu priecīga sakot, ka tiekamies pēc nedaudz vairāk kā 5 nedēļām! BUČAS!