Sveiciens!
Vai tik neesmu noslinkojusi apaļu mēnesi? Man šķiet.. Tad nu neizvērsīšos detalizēta aprakstā, savādāk Tu šito lasīsi vēl tad, kad es jau būšu ceļā uz mājām. Tātad, nākamajās minūtēs iepazīstināšu Tevi ar maija spilgtākajiem piedzīvojumiem, pārsteigumiem un lietām, ko joprojām grūti saprast.
Maija sākumā pēc ciemošanās Guadalajarā nākamajā nedēļā kopā ar latvieti Vitu un viņas puisi Cēzaru devāmies iekarot vulkānu la Malinchi, zināmu arī kā Matlalcuéyetl, Matlalcueitl vai Malintzin (4.461m v.j.l). 1.5h kāpiens pa mežu..augšup, augšup, augšup.. un kad iznāc klajumiņā, šķiet, ai, kādas 40 min un būsim augšā.. bet nē, te tik sākas! 2h kāpjot, rāpjoties, liekot vienu soli uz priekšu un pussoli nošļūcot atpakaļ, es un Vita esam galā! diemžēl līdz krāterim pašam netikām, jo nāca virsū mākoņi, un tad tas var kļūt visai bīstami.. tā kā līdz augusta beigām vajadzētu vēlreiz saņemties un pieveikt šo jau 3100 gadu guļošo vulkānu!
Tajā pašā dienā bijām uz Cēzara radinieces 15 gadu svinībām, par kurām jau esmu šokējusies iepriekšējā ierakstā (skatīt: http://evamaurina.blogspot.com/2011/05/50-60-350-400-cilveki.html). Tagad pašai bija iespēja izbaudīt.. īsumā- bijām uz svinīgo daļu baznīcā tik uz brītiņu.Vienīgais, kas iekrita acīs, bija meitenes kleita: tā kā tās princešu kleitas ar lielo kuplo apakšu.. (Man patiešām to nesaprast, bet šeit tas ir tik tradicionāli, ka ja tāda kleita nebūtu, tad turpretī meksikāņi nesaprastu.) Pēc tam sekoja turpinājums “salonā”-vairāk kā 100 cilvēki ap galdiem, kurus apkalpo viesmīļi. Nemaz negribu zināt, cik tādi vieni 15 gadi izmaksā ģimenei. Un pats trakākais- jubilāres (aha, tikai meitenes; puišiem nav tā prieka būt par princi 15 gados..)bieži vien nepazīst vismaz pusi no viesiem, jo to skaitā ne tikai mammas darba kolēgi, bet arī tādi kā es . 
Un vēl- pieņemts, ka meitenei jādejo ar katru vīriešu kārtas viesi. Vienu gan es nesaprotu- ja meitenes seja vēsta: “ Kā man besī!”, tad labāk nedejot.. Bet pieļauju, ka visu dienu būt tajā kleitā ir diezgan nogurdinoši. šajā brīdi mēs pasākumu pametām, jo nogurums bija lieeeeels, bet, cik zinu, tad sākās dejojamā daļa 
KOpumā iespaids par šiem svētkiem- lieliska iespēja izrādīt savu ģimeni sabiedrībai, JO vairāk viesu un jo grandiozāk- jo ģimene apmierinātāka. Un daudzi izmanto šo iespēju, lai labi paēstu. (P.S. neņemos spriest par visām 15 gadu svinībām, bet cik esmu dzirdējusi un redzējusi.. Tāpat arī nesen lasīju Facebookā, ka mana kursabiedrene, kas ir praksē Guadalajarā, nesen bijusi uz nepazīstamu, bagātu cilvēku kāzām, un ļoti labi pavadījusi laiku Tā nu lūk Meksikā- redzi ballīti, tik uz priekšu!)
Maza piebilde: ar Vitu sarunājām saģērbties “smuki”, ne tā kā uz latviešu ballītēm. Tad nu es uzģērbu svārkus un pieklājīgu krekliņu, un zandales..Vita līdzīgi. Kad pateicām Cēzaram, ka mums līdzi zandales, viņš : “ ko??? jūs nepaņēmāt kurpes???” –Nē.. kā mēs varējām zināt,ka tur visas meitenes būs vakarkleitās, augstajās frizūrās un kurpēs.. Lai vai kā, mēs būtu izcēlušas tik un tā.
Turpretī, nedēļu vēlāk biju uz Universitātes izlaidumu. (Vitas drauga drauga māsai- Mexican style ). Šis pasākums mani patīkami pārsteidza: lai arī kleitas joprojām bija garas, garas ar daudz pērlītēm, un cilvēki sēdēja ap galdiņiem, ko apkalpoja viesmīļi- sapratu, ka tā šeit vienkārši ir pieņemts un nav nemaz tik slikti kārtīgi paēst pirms sākas DEJAS, kas bija galvenais iemesls, kāpēc turp devos! Vai vari iedomāties, ka deju grīda ir pilna? Un pats pārsteidzošākais- tik cik sieviešu, tik arī vīriešu deju placī! sākot no 10 gadīgiem, beidzot ar 70 gadīgiem! Lūk, to es saprotu- un visi tādus riņķus griež un gurnus kustina, ka es ar muti vaļā. Tad nu es ar tiku apmācīta, kā tā salsa un citas meksikāņu dejas jādejo Vienu varu teikt- pēc padsmit nodejotiem gadiem individuāli, ļauties, lai kāds mani vada ir ļoti grūti. Katrā gadījumā šāda izlaiduma balle,manuprāt, ir lielisks pasākums kā nosvinēt ar draugiem, kursa biedriem, ģimeni un pasniedzejiem aizvadītus mācību gadus!
Pagājušo nedēļu biju Teotihuacanā, kas ir slavena ar Saules un Mēness piramīdām, Nospriedu ar savu austriešu kolēģi, ka tie, kas cēluši šo “Dievu pilsētu” bijuši daudz čaklāki, darbīgāki un motivētāki kā šodien meksikāņi. Tik liels darbs, manuprāt, tur ieguldīts.
RUnājot par manu austriešu kolēģi.. Vienīgais īpašības vārds, ko viņš izmanto ir “cool”. Varbūt izklausās smieklīgi, bet man vairs smiekli nenāk. Apple dators ir tik cool, tas un tas seriāls ir arī cool, un vai zināji, ka pirmdien būs kaut kāda Apple ikgadējā konference, kas ir vienkārši tik cool, un viņi tur prezentēs jauno ļoti cool operētajsistēmu, un ja viņš varēs viņu jau pirmdien nolādēt, tad būs vēl vairāk cool… āāāāāāāāāāāāāāāāāāāāā ļoti reti, kad es neizbaudu kompāniju, bet arī viņa attieksme pret meksikāņiem reizēm liek man kaunēties.. “tā jau tik īsi, bet tik un tā maisoties ceļā” un tas ir tikai sākums…
Redzēsim, cik cool būs rīt- jāizmanto iespēja, kamēr vēl ir kāda kompānija, kas man pievienojas uz African Safari- dosimies pie žirafēm un ziloņiem Pēc tam ceturtdien viņš dodas uz Kankūnu (ai, Kankūna 
), kur, kā viņš man teica, viņš taisās sēdēt baseinā un savā iPadā skatīties seriālus… bet tas jau laikam ir cool!
Vēl tikko atcerējos, ka jāpastāsta par meksikānu džentlmeņiem. Man, kā meitenei no Eiropas, reizēm tas ir pa daudz- mēs tomēr esam pieradušas būt patstāvīgas. Daži atgadījumi: (1) aizejam uz kafejnīciņu, esam pieci, bet pie galda četri krēsli. Es eju pie balkus galdiņa, paņemu krēslu un pārnesu- viss OK. Pēc tam viens no puišiem vairākas reizes man atvainojās, ka man ir bijis jānes krēsls. (2) Eju ārā no mājas, viens puisis stāv jau ārā pie mašīnas, lai attaisītu man durvis… Un tad iedomājies, ka tāds džentlmenis pēc tam Tev netīšām iespiež pirkstus logā, neredzot ka roka izlikta pa logu. Tam seko pusminūtes atvainošanās. Es noteikti nesaku, ka tas ir slikti, vienkārši man tas liekas pārspīlēti un nevajadzīgi. Bet tas ir tāpēc, ka Eiropā tā nenotiek un mēs esam pieradušas savādāk, Un pie kā ir pierasts, tas ir labi
Pagaidām čau! Un vispār- šajā gadalaikā es jau būšu mājās!
..un jā, es nemāku rakstīt īsi
Un kad teicām viņam, lai pamēģina kādu dienu iziet no mājas bez želejas (jo pat aizejot līdz tuvākajam veikalam, matos jābūt želejai), viņš šokā: “ Ko?? Ko citi padomās??? “ 
