Solīju sev, ka jāpiever Meksikas sadaļa (uz atgriešanos). Pagājuši gandrīz trīs mēneši, un beidzot esmu atradusi brītiņu, lai apsēstos un izklāstītu savas domas un sajūtas uz virtuālā papīra. (Un starp citu, ne reizi vien esmu pati pārlasījusi sava bloga dažus ierakstus, diezgan interesanti; it sevišķi atceroties to, kā es jutos tajā brīdī, kad to rakstīju un biju pasaules otrā malā).
Tātad- kā ir būt atpakaļ?-
Patīkami. Tāda miera sajūta. Kāds man bija prieks satikt visus draugus, un pasmaidīt, redzot viņu nesapratni, kāpēc es mīļoju un bučoju visus…
Viennozīmīgi, Eiropa ir vieta, kur es vēlos dzīvot, lai gan tas nenozīmē, ka tuvākajos gados es nevēlos vēl pablandītos pa pasauli.
Ko es domāju par Meksiku?
Pietrūkst.. ne tā, ka es gribētu tagad un tūlīt doties atpakaļ un palikt tur n-tos mēnešus, bet aizbraukt uz kādu mēnesi, satikt foršos latviešus, meksikāņus un kolumbiešus, ieēst kārtīgu čili un augļu devu, mazliet tequilu… un izbaudīt nepiespiesto atmosfēru, dažādību, pludmali un sauli, ar pinya colada kokteili pie sāna… izkustēties salsas ritmos… jā, to gan es varētu un gribētu! Tajā valstī ir kaut kas vilinošs, kas nemanot pielavās un nelaiž vaļā..
Ko esmu atvedusi no Meksikas?
-faktu, ka leduskapī man stāv čili pasta, vienā plauktā čili pipari pirkti Austrijā, otrā plauktā čili no Meksikas, ko biju aizmirsusi Latvijā, bet tagad tie nogādāti pie manis…
-kad Evai ir uzdevums likt mūziku, 2/3 no dziesmās būs spāniski.. un ja citi domās- hmm; tad es nemaz nepamanīšu, ka kaut kas ir savādāk, kā mēs esam pieraduši.
-spāņu valodas stundas izbaudu- nav vairs 1.gada sajūtas, ka ne vienmēr var izteikties vai saprast, ko skolotāja vēlas. Ar Spānijas spāņiem ir kā ir.. reizēm neuztveru viņu akcentu, un tad es saku: Que dijiste?? Ko tu teici?? Starp citu… vienā no pirmajām spāņu valodas stundām pasniedzēja man jautā: “Tu esi no Barselonas??” Es saku- nēeee… viņa saka” “pura catalunya”! Tīra katalāniete, man esot 100% Barselonas akcents, kaut es ne reizi (pagaidām) neesmu tur bijusi.
-pieredzi- gan dzīves, gan darba.. ne visur lietas notiek, kā mēs esam pieraduši. Ir cilvēki, kam materiālās vērtības nenozīmē neko.. ir cilvēki, kam izaugsme ir nesvarīga. ir cilvēki, ka sapņo par Eiropa,kā par laimes zemi.. ir cilvēki, kas nesaprot, kā Latvija nav Lihtenšteina, vai Lietuva.. ir cilvēki, kas darīs visu, lai nesavtīgi palīdzētu… tik daudz un dažādi… un nav lielāku savas valsts patriotu kā meksikāņu…
-un protams, daudz, daudz foto, stāstu un atmiņu, tā kā nebrīnies, ja kādreiz mūsu sarunas laikā, es saku: jā, un Meksikā….
Un priekš Tevis:
Pagatavo enchiladas! Rimi ir stendiņš ar kaut ko līdzīgu Meksikas izstrādājumiem, tātad paņem tortillas (iesaku mazākā izmēra), nopērc vistu, avokado, sīpolu, tomātu (labāk jau zaļos tomātus, bet visticamāk, ka tie būs sarkanie), sieru un čili… Sākam!
- Sagriez smalki avokado, sīpolu, sarīvē sieru, sagriez tomātus
- pasautē tomātus, pieliec čili, mazliet sīpolu.. pasautē, sablenderē. Salsa gatava.
- Sagriez vistas fileju smalki, apcep, tā lai ir mīksta.
- Saplūkā vistu vēl smalkāk
- paņem tortillu, ieliec iekšā vistu, sieru, avokado, pārloki uz pusēm
- aplej ar salsu (daudz), uzliec pa virsu vēl sieru, avokado, kādu sīpolu riņķīti…
- un vai nu mikroviļņu krāsnī, vai labāk cepeškrāsnī, lai viss vēl kopā pasildās…
- MMMM! Šādi izskatīsies, ja liksi cepamtraukā vairākas sarullētas tortillas ar pildījumu:
Un tad lai padzertos:agua de pepino jeb gurķu ūens: 2 gurķi, 4 laimi (vai 2 citroni), mazliet cukurs, ja vēlme, un ūdens. (dekorējumam kādu piparmētru lapiņu)
Nomizo gurķus, izgriez sēklu daļu, sablenderē ar laimiem (to sulu) un mazliet cukura, atjauc visu ar ūdeni un atkal labi sablenderē. Ļoti atsvaidzinoši! Approvecho!
Un tad, lai skan:
Ikvienam, kam ir iespēja doties iepazīt kādu citu zemi, noteikti, noteikti iesaku!!! Viens ir skaidrs: cilvēks pieaug, mainās, un, manuprāt, kļūst iecietīgāks pret atšķirībām, atvērtāks pret pasauli un nezināmo!
Un jā, reizēm neticās, ka es biju gandrīz 8 mēnēšus tur, tālu prom, Meksikā…
